Uhhh, nu, jau pagājušas vēl divas dienas...
Notikumi un piedzīvojumi tik turpinās. :D
Otrajā dienā bijām izlēmušas, ka jāiziet kāds līkums pa tuvējo apkārtni, lai kaut mazliet iepazītu to, kur dzīvojam. Sākām kustēties un izlēmām, ka vieglāk būs, ja dosimies pa ieliņām lejup, tas ir, pa kalniem lejup. :D Devāmies uz priekšu un nonācām līdz upes krastam. Neaprakstāmi skaisti - otrā krastā redzami kalni, saulaina diena, burvīga atmosfēra, vienā vārdā - skaisti. Turpinājām klīst un uzgājām tādu kā gadatirdziņu ar nenormāli daudz smukumlietām, nezināju kur acis likt. Viss tik skaists, tik košs.. Bijām izstaigājušas krustu šķērsu, kad nolēmām, ka jādodas ieturēt kāda maltīte restorānā/kafejnīcā. Izšķīrāmies par labu ķīniešu ēstuvei, kur par 9 eur vari ēst visu, kas lien iekšā. Tā nu es piekrāvu pilnu šķīvi ar dažnedažādiem un nezināmiem ēdieniem. Daļa no tiem ļoti garšīgi, bet daļa - kaut nebūtu ņēmusi..
Tālāk devāmies uz iepriekšējā vakarā apciemoto iepirkšanās centru - šoreiz vienas pašas. Un par laimi ar pirmo nonācām tur. :D Piedzīvojumi metro - vēl viena stāsta vērti.Tur pārsvarā visi krēsli ir viens pret otru. Nu tad mēs ar Madžu sēžam viena otrai pretī. Kādā pieturā iekāpj kād vidēja vecuma jaunietis un apsēžas blakus, nekas īpašs, bet tas, ko viņš dara... Pilnīgi bez kompleksiem grauž sev nagus, urbina degunu, un roku pēc tam caur matiem laiž - dabīgā želeja? :o Es jau neko nebūtu pamanījusi, jo cilvēkiem virsū neskatos, bet Madža man visu komentē un man paliek neomulīgi. Priecājos, ka viņš izkāpa pieturu ātrāk nekā mēs. :D
Tad nu beidzot bijām nokļuvušas iepirkšanās centrā, kurā apciemojām tikai pārtikas veikalu, kur pēc būtības var nopirkt visu iespējamo - sākot no maizes un beidzot ar drēbēm un ķimikālijām. Tajā veikalā mēs pavadījām aptuveni 2 vai 3 h, jo saprast, ko Tu pērc ir neiespējami, jo uz etiķetēm viss rakstīt portugāliski. Dažreiz pat lūdzām garām gājēju palīdzību, jo neko nevar saprast. Pēc būtības tie veikali ir lēti, tikai viss ir lielos iepakojumos. Bet vīns, jūs neticēsiet, vīns te maksā sākot no 0,74 EUR. Mēs ar Madžu nopirkām par 0,99 EUR un tas bija TIK garšīgs. Tas man te patiks. :D Kad beidzot viss vajadzīgais bija nopirkts devāmies uz māju pusi, bet neraža mūsu maisi ir NENORMĀLI smagi. Nu, ko darīt, kaut kā jau jātiek mājās. Tad nu ejam uz metro, bet šoreiz manī parādījās topogrāfiskais idiotisms, iekāpām metro, kas brauc uz pretējo pusi, bet nekas, es ātri attapos un izkāpām ārā un pēcāk braucām mums vajadzīgā virzienā. Un, protams, atkal jāiekāpj jaunam puisim, kurš apsēžas tieši man aiz muguras un dara to pašu - rubina degunu un grauž nagus - viņiem laikam manikīrs ir šausmīgi dārgs, ja jau visi grauž nagus... :D
Tad nu beidzot esam atgriezušās mājās un varam malkot vīnu un krāmēt somas. Tā pagāja mūsu otrā diena. :)
Skolas apmeklējums.
Nolēmām, ka mums vajag iepazīšanās paku, kur ir arī SIM karte portugāļu numuram. Tā nu devāmies uz skolu tai pakaļ un lai uzzinātu vēl dažus faktus. :) Gājiens bija neaprakstām ~1 h garš pa ļoti skaistām ielām. Lai gan viena ieliņa bija loti, ļoti stāva, tur kā pingvīnam jāčāpo lejā, jo viņiem visas ieliņās klātas ar ļoti slidīgu bruģi un pa ļoti stāvu kāpt uz leju nav viegli. Bet nu kaut kā tikām lejā un turpinājām iet. Līdz beidzot nonācām līdz skolai, kas vairāk atgādināja kādu dzīvojamo māju vai ko tādu. Kādu laiciņu patusējāmies ārpusē, lai nolemtu - iet vai neiet iekšā, jo neviens taču nezina, ka mēs šodien ieradīsimies. Bet nu beigās nolēmām, ka jāiet vien iekšā. Pie lodziņa pajautājām kur varam atrast koordinatoru un tur šie apsargi unā tik labi angļu valodā, vienkārši prieks klausīties. Uzzinājušas mums vajadzīgo telpu dodamies uz 7. stāvu. Ejam pie lifta, tur mums seko divas meitenes glaunos kostīmiņos tērptas (mēs kā tūristi :D), viņas arī izkāpj septītā stāvā un dodas pie koordinātores. Nospriedām, ka tās laikam arī ERASMUS studentes, tikai vecākas, laikam maģistres...
Sagaidām koordinatori, kurai stādāmies priekšā kā divas Madaras no Latvijas. šī uzreiz pieņem, ka abas pārējās arī latvietes. Viņa mūs ieved aut kādā telpā ar lielu galdu, laikam konferenču telpa. Esam mazliet apjukušas. Un nu tik sāksies. Viņa sāk saukt direktoru, profesorus, pasniedzējus, visas iespējamās svarīgās amatpersonas ISCAL`ā. Mēs vēl vairāk apjukušas. Tad nu viņi mums tagad stāsta pat attīstības plāniem, par kvalitāti, par viskaut ko tādu mūsu jaunajā skolā. Un mani arvien vairāk pārņem sajūta, ka mēs esam ne tur kur vajag. Un tad pēkšņi, kā ar bomi pa galvu dabūt, saprotu - viņi uzskata, ka mēs esam koordinatores no Ventspils Augstskolas.... Nu neko mēs turpinām māt ar galvu un smaidīt. Lai gan pirmīt bijām pateikušas, ka esam studentes, kas darbojas arī Studentu Padomē, bet viņi to laiž gar ausīm. Galu galā tikušas ārā no skolas un nedabūjušas mums vajadzīgās pakas dodamies uz kādu tuvējo kafejnīciņu, kur piezvanām mūsu Augstskolas koordinatorei. Cerams, ka viss nokārtosies, bet man tagad būs kauns ierasties uz lekcijām pie pasniedzēja, kurš bija tīri smuks, bet ar saaugušām uzacīm, un ar kuru mēs diskutējām par dažādām kvalitātes lietam...
Pēc ši pārpratuma devāmies mājup pa mazām sānieliņām, lai atrastu kādu pārtikas veikalu, bet neraža viņiem tādu nav? Klīstam, klīstam līdz pulkstenis tuvojas 20, kad slēdz visus pārtikas veikalus, saņemam drosmi un pajautājam pretim nākošajām meitenēm - un tad beidzot varam nopirkt nepieciešamos pārtikas produktus un doties mājās, lai uztaisītu ēst. :D Vēl viena lielu pārpratumu diena... :D
Nu, ko - šodien turpināšu piedzīvojumus, jo došos uz ESN biroju pēc iepazīšanās pakas. :D
Līdz citai reizei! :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru